Man jau ir 44 gadi, un tikai tagad saprotu, cik bezjēdzīgi esmu dzīvojusi visu šo laiku. Ir pat neērti atcerēties…
Jaunībā nekā spoža nebija, studijas augstskolā bija garlaicīgas, arī darbā nebija nekā īpaša. Es pat nekad neesmu staigājusi uz randiņiem. Kā tu vari nojaust, man nav ģimenes.
Iespējams, muļķīgi, bet es sāku rakstīt dienasgrāmatu – sarakstījos pati ar sevi. Šodien ir 10. februāris, un nekas nav noticis. Es nopirku pienu veikalā. Un tā tas notiek dienu no dienas: izmisums, melanholija, vienmuļība.
Sapratu, ka neesmu bijusi uz randiņu kādus piecpadsmit gadus. Par ko es vispār domāju jaunībā? Šķiet, par neko. Noteikti ne par nākotni. Visi mani draugi jau ilgu laiku ir precējušies un katru nedēļas nogali pavada kopā ar ģimeni.
Mēs ar viņiem tiekamies kafejnīcā reizi mēnesī, ne biežāk. Visi ir pārāk aizņemti: kādam jāved bērns uz bērnudārzu, citam uz skolu, vēl kādam jau ir augstskola.
Un tad es sāku domāt par bērniem. Man tas tiešām sāp. Tagad saprotu, ka par mammu vairs nekļūšu, vēl jo mazāk par vecmāmiņu.
Sākumā man iešāvās prātā doma paņemt mazuli no bērnunama. Bet pārņēma bailes. Es taču vispār nezinu, kā rīkoties ar bērniem, un man nav vīra, kurš varētu mani atbalstīt.
Bīstos, ka padarīšu bērnu nelaimīgu, jo esmu garlaicīga un drīz kļūšu veca…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk / stāsta turpinājumu
Tevi noteikti interesēs
- Pēc meitas nākšanas pasaulē māte mūs pameta un aizbrauca uz citu pilsētu, bet nesen atkal parādījās mūsu dzīvēby Rinalds Bergmanis
- Naktī ieraudzīju īsziņu vīra telefonā: izlasīju un pēc tam vairs nespēju aizmigtby Rinalds Bergmanis
- Mana māte pārdeva automašīnu, ko biju mantojis no vectēva: tikai 10 gadus vēlāk es to atpirku un atradu tajā veco aploksniby Rinalds Bergmanis